Resnās Bārbijas Skaistums 89. 👑
27. jūlijs, 2020 pl. 17:00,
Nav komentāru
- Atnāca sliktā Ingrīda, ar ļoti lieliem enerģijas krājumiem, iedeva tādu seksu, kāds tev nekad vēl nebija bijis un "izēda" tev smadzenes. Kaut kāda upura pozīcija. Mēs bijām divatā ar savstarpējo saikni, varēji rīkoties tā, lai viss tev patiktu. Es, piemēram, nežēlojos. Darīju, ko varēju un man viss patika.
- Mirklis bija lielisks, par to nav nekādu žēlabu. Vienkārši es sapratu, ka esam līdzīgi, un tomēr ir daudz kur izteikts pretstats funktierī, un man ar to nesanāktu aprast.
Apmēram tā un līdzīgi pēdējos piecos mēnešos izbeigušās visas manis iesāktās attiecības ar vīriešiem, kuri man bija simpatizējuši. Esmu uzzinājusi, ka ar tādu raksturu kā man, ka es neeju liegties, man nebūšot attiecības nekad. Man arī esot super egoisms. Es nespējot veltīt pietiekamu uzmanību vīrietim un es neesot spējīga noturēt vīrieti. Par vīrieša nenoturēšanas iemaņām mani centās kaunināt divdesmitseptiņgadīgs RTU zinātņu doktors. Teicu, vai viņš pats saprot, ar visu savu izglītību, kādu stereotipisku mēslu viņš man saka.
Atvainojās!
Bet tas izteikto nepadara par nebijušu.
Raudāju sava psihoterapeita kabinetā. Stāstīju par saviem novērojumiem, par to, ka vīrieši man pārmet, ka es seksa laikā runājot. Un es nesaprotu, kā gan citādi es varētu iegūt orgasmus, ja ne seksa laikā runājot, dodot norādījumus – lēnāk, ātrāk, apstājies utt., lai sasniegtu rezultātu. Es zinu, kā un ko man vajag, un vīrietis to nevar zināt, ja es nedodu pareizās komandas. Kā tad vīrieši iedomājas seksu, harmoniju seksa dzīvē ar sievieti, kas ir fundamentāla psihoemocionālai veselībai, ja viņi ir tādas "supervērtības" – atnāks, ievadīs vagīnā dzimumlocekli un sievietei no tā uzreiz rādīsies varavīksne. Tā taču tas nenotiek! Pornofilmas, kurās sievietes nerunā, tikai sten, ir pasaku filmas idiotiem. Kā to var nesaprast? Arī tas divdesmitseptiņgadīgais zinātnieks pēkšņi pēc seksa sāk man prasīt, cik tev vīrieši bijuši, cik tev vīrieši bijuši. It kā viņam būtu kāda darīšana gar manu pieredzi. No sērijas - sievietes vērtība ir partneru skaitā. Vīriešu nē, tā ir kur citur. Pēc kādām dienām vēl pieprasa minetu, ar acu kontaktu. Uz manu jautājumu, ko viņam tas dos, atbilde – dominanci. Tālāk jautājot, kam man būtu vajadzīga viņa dominance pār mani, sāk filozofēt, ka man mineta laikā esot kontrole pār viņa locekli. Bet kam tieši man tā kontrole būtu vajadzīga, atbildi nesaņēmu, vīrietis sāka dusmoties, ka man vajagot pazemīgāku čali, es gribot, lai mani apmierinot, un viņš, lai viņu. Viņš esot pieradis, ka sievietes viņu nekomandējot un pakļaujoties. Bet es esot pieradusi pa savam. Tad arī es sadusmojos. Pateicu, ka viņš ir emocionāli vardarbīgs un vienīgais, kas viņam pieder ir mammas izmazgātas apakšbikses. Un man bija taisnība, viņš dzīvoja pie vecākiem. Viņš varētu paņemt naudu un iet pie terapeita, kas tur tik grūts? Galu galā vietu seksam es nodrošināju, un viņš atnāca tukšām rokām. Kad aizrādīju, vai tad viņš nezina, ka pēc seksa ir jāuzkož un jāpadzeras, vissžēlīgi uzsauca man hotdogu, kur pati viņu aizvizināju. Sesiju beidzu ar to, ka man dakteris jautāja: Ingrīda, tagad beidzot tu redzi, cik debīlā sabiedrībā mēs dzīvojam?!
* * *
Es nezinu, kad atkal uzrakstīšu šī bloga ierakstu. Tāda bezcerības sajūta. Kaut kas pilnīgi slims ir sabiedrībā, kurā dzīvoju. Izslēgšu sabiedrību, būšu pauzē un tik garā, cik man vajadzīga, lai pilnībā atjaunotos pēc neveiksmēm. Varbūt skaldīšu malku, lai atpūstos.
Kā dzīvot universālas receptes nav, dzīvošu savu dzīvi un, lai apkārtējā pasaule, it sevišķi vīrieši, pielāgojas man, nevis es viņiem. Man ir pilnīgi adekvāta dzīves pozīcija. Ļoti reāla! Tā ir un viss.