Resnās Bārbijas Skaistums 91. 👑
31. augusts, 2020 pl. 13:56,
Nav komentāru
Nesaprotu, kāpēc mūsdienu cilvēki masveidā ir aizmirsuši par tādu lietu kā estētiskajām jūtām, kurām ir liela nozīme cilvēku dzīvē, jo tās veicina vispusīgu cilvēka attīstību un palīdz viņam pārveidot īstenību.
Kurš nozadzis vienu no svarīgākajiem audzināšanas uzdevumiem?
Bet manu domu izskliedēja Veselības inspekcijas inspektores zvans pie Daiļotavas durvīm. Nesasveicinājās, pauda tādu valdonību tā, it kā saruna mūsu divu starpā nedrīkstētu būt, jo tā jau būtu korupcija. Es teiktu, ka diezgan nepatīkama situācija, sevišķi, ja blakus telpā guļ kliente un gaida sejas masāžas turpināšanu. Visa komunikācija no inspektores puses tāda it kā mani mēģina notvert kā noziedzinieci, uzskriet virsū kādai manai kļūdai, lai manā ikdienas rīcībā būtu, kaut kas nosodāms un slikts. Bet viņa jau nezināja, ka es nemēdzu trīcēt kā gaiss svelmē pie mazākās stresa situācijas, jo man ir psihoterapijas skils. Masāža ar vibrāciju gan man patīk un tad jau es trīcu no labsajūtas, bet iebaidīt, lai es trīcētu, mani tik viegli nevar.
Inspektore apjuka, ka es visu izrādīju. Nebija, ko teikt. Izņemot to, ka es neesmu viņu sarakstos kā pakalpojumu sniedzējs, bet es varēju uzrādīt vēstuli, kurā pirms desmit gadiem esmu apstiprināta viņu sarakstā.
Aiznākošajā dienā man inspektore atnesa atzinumu no Veselības inspekcijas, ka mana kā speciālista un Daiļotavas darbība atbilst visiem Latvijas likumdošanas normatīvajiem aktiem un nav pat ieteikumu, kas man būtu jāuzlabo. Atvainojās, ka bijusi nepareiza informācija un viņu iestādes darbinieku kļūda. Pat viena otrai uz atvadām novēlējām veiksmīgu darbu un pateicām - "atā".
Es neesmu pret kontroli, bet, kad valsts iestāžu darbinieki būs apguvuši veiksmīgas komunikācijas prasmes? Un to, ka šīm visām institūcijām jāpalīdz strādāt uzņēmējam. Ja viņš, kaut ko nezina, tad jāinformē, lai uzzinātu un izpildītu. Kāpēc pret cilvēkiem jāizturas tik dīvaini?! It kā katram pilsonim nebūtu vērtības.
Šogad neatdevu savu balsi Rīgas domes vēlēšanās. Apnicis, ka to nevar izdarīt elektroniski un, otkārt, tā nav lielummānija, muļķība, ne lepnība, bet es sarakstos neredzēju vairākumā psihoemocionāli veselu cilvēku. Pēc desmit gadiem psihoterapijā, es protu atšķirt, kuri cilvēki tādi ir un kuri nav. Viss ar cilvēkiem ir diezgan slikti un pilnīgi nepareizi man teikt, ka nekur citur nav labāka sabiedrība. Nevienam neienāk prātā, ka tāda var būt mūsu sabiedrība. Kāpēc nē? Ja lielākā daļa strādātu ar sava prāta kļūdām, mēs to varētu, jo šodiena nav jādzīvo kā pēdējā pēdējā diena, bet gan jālabo kļūdas, jāmaina attieksme, lai rītdienu saņemtu dubultā labāku. Tāda sajūta, ka vairums latviešu dzīvo šīs vienas dienas baudas apmānā un nesaprot, ka, ja vairums no mums nestrādātu, uzdzīvotu, pieprasītu pabalstus, bezmaksaa transportu utt., tad katrs indivīds atsevišķi un visa nācija kopumā ietu bomžu ceļu, kļūtu nabadzīgi un slimotu. Pats svarīgākais ir rūpēties par rītdienu, bet, kur jūs to redzat Latvijas sabiedrības domāšanā un rīcībā? Vērtība nav mūsos, bet kaut kur ārpusē. Un kā to varētu racionāli pamatot, kā tikai ar to, ka mūsu starpā ir ļoti, pat izteikti maz psihoemociāli veselu cilvēku.
Rudens piesaule Daiļotavas puķu kastē uzziedēja tik krāšņi, ka viņas ir pamanāmākās visā Rūpniecības ielā. Ar labu noskaņojumu braucu pie mammas uz Baltezeru, pa ceļam iebraucu iepirkties tirdzniecības centra Apelsīns grāmatnīcā. Ievēroju tēvu ar meitu. Meitenei gadi apmēram 11-13. Tēvs iedod naudu meitai, lai tā nopērk skolai nepieciešamās pildspalvas un pats, kaut kur aiziet. Meitene rindā nostājās pirms manis. Nopirkusi 6 pildspalvas, šķēres un līmi. Kopā 8 eiro. Kad pēkšņi piesteidzas tēvs un pārdevējai saka, lai dodot kartes 3+ atlaidi, kura sastāda 60 centus. Pārdevēja vairs to nevar izdarīt, jo čeks jau ir izsists. Tēvs sāk publiski bļaut uz savu meitu, kāpēc viņa nav prasījusi atstāt atlaižu karti, un kāpēc viņai tik daudz pildspalvas vajagot skolai. Un, lai ejot dirst ar savām pildspalvām un aiziet prom atstājot meitu paņemot pirkumu.
Kā man vajadzēja rīkoties šādā situācijā? Izsaukt valsts policiju, lai pieņem iesniegumu no manis par vardarbību ģimenē un nodod tālāk lietu bāriņtiesai? Par ko domāja šis pieaugušais varmāka, kurš ir radījis trīs bērnus, bet acīmredzot nevarībnieks nopelnīt tā, lai komfortabli nodrošinātu viņu dzīvi un iespējamo attīstību. Tad jau labāk cilvēki bez bērniem, nekā šādi daudzbērnu ģimenes varmākas. Un par ko domā tās sievietes audzinot bērnus kopā ar psihoemocionāli slimiem vīriešiem? Priekš kam pierast dzīvot kopā ar vardarbīgu vīrieti un likt vēl bērniem to darīt kopā ar sevi? Kāda motivācija?
Nākamajā dienā pierakstījos Silverroll masāžai uz ruļļiem Baznīcas ielā 37. Droši zinu, ka tur nesatikšu vardarbīgus vīriešus un varēšu izmasēt sakrājušos stresu, tā ir laba alternatīva dienām, kad fizioterapeite netiek mani izmasēt ar manis pašas piedāvāto oscilatoro masāžu. Ruļļi ir klasika. Bet vai klasikai ir jābūt cilvēku savstarpējai vardarbībai, pazemojumiem, nepamatotai lielummānijai, valdonībai, despotismam, tirānijai, apkaunojumam, apspiešanai utt.?
Es saku, ka nē!
Ja jums nav mīļuma un cienīga vīrieša, ar kuru nodoties gultas priekiem un radīt bērnus, kurus kopīgi izaudzināt, tad labāk koncentrējaties uz sevi pašu un baudiet brīnišķīgas sajūtas, kaut vai uz tiem pašiem ruļļiem - masējoties, relaksējoties. Iespējams piedzims jaunas idejas, kuras pārvērst ienākumos!