Šis bloga ieraksts nav tapis jau no 7. septembra, un ne tāpēc, ka man nebūtu ko apdomāt, par ko uzrakstīt vai uztraukties, bet apzināti atstāju klusuma mierā šo sadaļu.

Man svarīgāka bija mamma, viņas operācija un kā sakārtot darba iespējas ar atbalstu viņas atveseļošanās periodā. Mana mamma ir superīga. Tas katrā ziņā ir viņas dzīves rezultāts.

Šajā laikā, kurā nerakstīju, bija notikusi tik blīva un plašu notikumu secība, ka man atliek tikai secināt- pēc psihoterapijas mans prāts paveic tādas darbības, lai es neiekristu dziļos un smagos emociju stāvokļos. Es psihiski neciešu, bet tā vietā vairāk rīkojos, lai risinātu problēmas, pārciešu un izturu grūtības. Noteikti esmu emocionāli pašregulācijas labklājībā. Joprojām nepatīk pilnīgas neskaidrības izjūta. Divas diennaktis manu mammu pēc operācijas nespēja atsāpināt. Un tas 21.gadsimtā?!!! Nopietni?!

---

Pirms šī fakta pieņēmu, ka ārsti ir profesionāli un jutīgi pret citu cilvēku vajadzībām un spēj veikt normālas darbības, sevišķi galveno slimnīcas uzdevumu- atsāpināt. Kļūdījos. Un nav atbildes, kas tas bija- cietsirdība, vienaldzība, pārāk daudz darba peļņas nolūkos vai viss kopā summējoties. Kaut kādas stigmas uz morfija pumpju pasūtīšanu un algologa algošanu pieaugušo terapijā?

Pirmo reizi saku, lielu Fui mediķiem. Pateicības nebūs.

Tikai doma par to, kā sintezēt fentanilu mājas apstākļos. Es arī novecoju un ar vecumu man viss pasliktināsies. Jāsagatavojas sevi atsāpināt vai pat eitanizēt cieņpilni, jo uz medicīnas sistēmu nevar paļauties- nebūs un viss.

Bet noteikti neesmu zaudējusi savas esības skaisto daļu. Noteikti nē.

Piedzīvoju divus pārsteigumus- pa ilgiem laikiem redzēju Kārli, romāna prototipa varoni un nākamajā dienā ziņu portālos bija ziņa, ka viņam jāiet cietumā uz 4 gadiem un 12 dienām un otrais pārsteigums- uz resna_barbija instagramma kontu atnāca piedāvājums stundu garai intervijai LTV1 rubrikai "Dzīvei nav melnraksta". Jautājumi bija interesanti un ceru, ka samontēs, lai saprastu manu vēstījumu par to, ka demokrātijā- brīvajā konkurencē dzīvs paliek stiprākais, ka mīlestība, sekss un bauda ir tikai tas, kas tie ir tieši tev personīgi un nevis tas, par ko citi tos uzskata. Un, cik brīvs un laimīgs ir cilvēks, tas tikai un vienīgi ir atkarīgs no tā, cik labi cilvēkam paša spēkiem izdodas atrisināt problēmas. Un kā vienā psihoterapijas grāmatā izlasīju, ka laulībām un partnerattiecībām ir viena un tā pati jēga: divatā tu spēj problēmas atrisināt labāk nekā vienatnē. Ja tas tā nenotiek, attiecības zaudē savu jēgu.

Man joprojām nav attiecību. Secinājumus izdariet paši.

Cītīgi rakstu otro romānu ar nosaukumu - GALVA.

Pirmais romāns drīz tirgosies ar jaunu titulvāku, kas vēl nav paspējis izlasīt!

Un prieku atrodu jaunā sporta veidā, trenējoties skeitbordā. Paldies talantīgajam Artim Amoliņam, kurš uzņemas mani virzīt resnākās un vecākās skeitbordistes titulam. Man patīk!

Skatāmies LTV1 Dzīvei nav melnraksta 27. vai 3. datumā un dalāmies komentāros ar saviem jaunumiem. Iespējams- es nezinu vēl daudz ko par dzīvi.