Jā, jau ilgāku laiku es noteiktās nedēļas dienās satiekos ar divdesmitdivgadīgu vīrieti jutekliskai laika pavadīšanai. Un viņš ļoti lielā mērā nosedz visas manas vajadzības - iedzimta inteliģence, sajūsminoši vīrišķīgie parametri, laba humora izjūta, kurā mēs mijiedarbojamies, nekritizē mani un manis pieņemtos lēmumus manā dzīves stilā, dod maigumu, daudz apskāvienu tiekoties, ieinteresēti prot skūpstīt manu kaklu, pieskaroties ādai ar bārdas rugājiem, ikdienā daudz ar mani nesarunājas un netraucē man strādāt un rakstīt otro romānu, dod man piedzīvojuma, brīvības un emocionāla siltuma sajūtu vienlaicīgi. Bet tas nav princis un es viņā neesmu iemīlējusies. Cienu un izjūtu labsajūtu viņu satiekot un, ja arī ar laiku iemīlēšos, tad es skaidri zinu- kad pienāks laiks vairs nesatikties, es pati sev varēšu saārstēt šādu emocionālu bojājumu. Viņš ir informēts, ka man neinteresē bērnu dzemdēšana un audzināšana, tāpat kā neinteresē vīrieša aprūpe vai vīrieša apņēmība mani apgādāt ar ēdienu, apģērbu, mājokli un citām materiālām nepieciešamībām. Man tas nav vajadzīgs. Un psihoterapeits nesen mani apsveica ar faktu, ka es beidzot savos četrdesmit gados ar astīti esmu pieaudzis cilvēks. Es viņam piekrītu, jo manī vairs nav gaidu, ka man otrs cilvēks izdarīs kaut ko patiesi patīkamu bez palūgšanas vai paskaidrošanas, kā būtu mani jāmīl. Un mīlestība pret otru cilvēku nav nekas cits, kā cieņpilna saruna, un, lai spētu sarunāties, vispirms ir pašam jāsaprot sava domāšana, emociju rašanās mehānisms, vērtības un vajadzības. Man personīgi nav pieņemama ģimenes attiecību vērtība monogāmijas formā. Tā nav un nevar būt vienīgā atbalstāmā attiecību forma. Es pati savā dzīvē pieļauju vairāku cilvēku nozīmīgumu vienlaikus un man pilnīgi dabiski sanāk veidot attiecības ar dažādiem cilvēkiem. Interesanti ir tas, ka psihologi un psihoterapeiti ir mazizglītoti par poliamoru cilvēku dzīves uztveri un viņu vajadzībām, un pat lielākumā psihoterapijas mācību grāmatās šāda attiecību forma nav pat pieminēta. Kaut gan ir ļoti daudz cilvēku, kuri melo paši sev un saviem partneriem, it kā esot sabiedrības atbalstāmajā attiecību formā- monogāmijā, bet viņiem šo attiecību laikā ir arī citi partneri.