Pēc šī svarīgā teikuma pierakstīšanas, atbildēju dažām klientēm par oscilatorās masāžas iespējām un uzrakstīju īsu ziņu rakstniecei Ivetai, ka gribētu sarunāt viņas autogrāfu uz viņas romāna. Turpinājumā veiklajā sarakstē pārrunājām, ka grāmatu lasīšu brīvdienās un viņai bail no manas reakcijas, jo es esot niknā lapsene. Tieši šis vārdu salikums- niknā lapsene man acumirklīgi lika atcerēties nesenu sarunu ar vienu no manām paziņām, kuras masīca tikai nesen izlasījusi manu romānu "Gribu apprecēties." Sākumā sievietei mana grāmata lasījusies raiti, jo bijis interesanti, bet vēlāk viņai autores skatupunkts izklausījies kā vīriešu nīdēja. Spriedusi- varbūt autorei kāds aizvainojums, sāpe uz vīriešiem. Vienu brīdi viņai apnicis lasīt, jo daudz rupjību, bet saņēmusies un izlasījusi līdz galam. Tālākā sarunā ar paziņu uzzināju, ka viņas māsīcai pašai vīra nav, ir divi bērni- puika un meitene, ar bērnu tēvu jau sen kopā nedzīvo, bet bērnus tikai un vienīgi audzina viņu tēvs. Bērni netiek ņemti aprūpē uz pārmaiņām, jo sieviete gadiem ilgi apgalvojot, ka bērnus nevarot uzturēt. Viņai pat neesot kur dzīvot. Strādājot par manikīra meistari un pārmaiņus dzīvojot ar vienu draudzeni, tad otru, pie viena vīrieša, tad pie otra. Šķirtais vīrs, kurš audzina abu bērnus, nodarbojoties ar plātņu materiālu tirgošanu un furnitūras detaļu ražošanu.

Šī informācija manī raisīja fantāzijas par laba stāsta sižetu, kurā būtu garīgi spēcīga iespēja attēlot psihoemocionāli sievietes, kuras luncinās gar vīriešu kājām, pilnīgi neatkarīgi no tā, kas noticis, kas notiek vai vēl notiks vīrieša dzīvē. Sievietes ar mazu psihi, psihoemocionāli nepieaugušas, bezatbildīgas, kuras atrod " visuvarenu " partneri un saka sev, arī citiem : o, esmu " kruta, " jo mēs dzīvojam plašā mājā, dārgā rajonā, braucam ar pēdējā modeļa elektroautomobiļiem, man ir zīmolu somiņas pēc pasūtījuma. Tātad esmu liela un varena. Bet pēc būtības aizmirst, ka piesavinās sava partnera " visuvarenību " sev. Un tā kā neviens cilvēks nav visspēcīgs, viscaur un visur, tad parasti šādas ģimenes ir velna mājoklis, jo šķietami super varošajam partnerim arī psihes iekšpusē ir mazs bērns, kurš tiecas pēc sava partnera bezatbildības un nekā nedarīšanas..

Lai gan šo stāstu varētu vareni attīstīt mani vairāk ieinteresēja manas paziņas pašas stāsts par to, ka viņa jau gadu iet psihoterapijā un sākusi pamanīt tādas lietas, kuras agrāk neredzēja. Piemēram, nesen iepazīts vīrietis, kas viņu cenšas romantiski aplidot, vienu darbadienas vakaru viņai jautā- ko Tu dari? Viņa uz jautājumu atbildējusi ar fotogrāfiju, kurā redzama sarkanvīna glāze un vēl neizpakots i- robots, zem fotogrāfijas parakstījusies- cenšos saprast kā ieslēgt darbību šim automātiskajam grīdas slaucītājam un mazgātājam. Vīrietis reaģējis ar atbildi: i- robots ir tikai sliņķiem un vīna glāze- vai tev nekas stiprāks nav?! Vēlāk jau saruna pāraugusi vēl tiešākos uzbrukumos, ka tā jau esot, ka privātpraksēm esot daudz naudas utt.

Kopīgi pasmējāmies, ka viņa beidzot saprot, par ko es rakstu un pati sāk redzēt kā vīrietis cenšas viņu pazemināt, lai gan viņa- cilvēks vienkārši strādā un plāno savu ikdienu. Turklāt, kā gan šis pieaugušais vīrietis pats iztēlojas seksu ar viņu, ja pirms tam viņai radījis tik nepatīkamas emocijas?! Vai tad dzimumsaskarsme, attiecības, sekss nav tieši par emocionālo labsajūtu?!